Vladislava Marāne: Zāļu cenu globālās turbulences. Par ko maksājam un ko gaidīt nākotnē?

Medikamentu ceļš no ražotāja līdz patērētājam ir maratons daudzu gadu garumā, katrs tā posms pievieno savu vērtību un ietekmē zāļu gala cenu. Farmācijas piegādes ķēdes ir globālas, daļu izejvielu un gatavo farmaceitisko produktu tās iegūst no ārvalstu piegādātājiem. Tāpēc, piemēram, gan karš Gazas joslā, kas traucē tirdzniecības ceļus Sarkanajā jūrā, gan sausums, kas ietekmē Panamas kanālu ir šķietami nesaistīti notikumi, kas rada sastrēgumus un kavējumus, palielinot medicīnas ierīču un farmaceitisko komponentu izmaksas.

Viens no karstākajiem pavērsieniem tarifu karos ir ASV prezidenta Donalda Trampa 25. septembra paziņojums noteikt 100 % tarifu visiem zīmolu un patentētajiem farmaceitiskajiem produktiem ar mērķi aizsargāt Amerikas ražotājus un veicinātu zāļu ražošanu ASV.

Pavisam nesen farmācijas industriju satrauca arī ASV paziņojums par nodomu samazināt recepšu zāļu cenas, potenciāli izmantojot jaunus mehānismus, piemēram, “vislielākās labvēlības režīma” (most favored nation) cenu noteikšanu. Šī pieeja sasaistītu ASV zāļu cenas ar zemākajām cenām, kas tiek piedāvātas citām valstīm ar līdzīgiem ienākumu līmeņiem. Lai gan šis solis ir paredzēts, lai samazinātu izmaksas ASV patērētājiem, tas varētu radīt negatīvas sekas zemu un vidēju ienākumu valstīs, tostarp arī Latvijā, kur līdz šim farmācijas kompānijas piemēroja pazeminātas cenas, faktiski kompensējot zāļu radīšanas izmaksas ar augstākām cenām maksātspējīgajos tirgos.

ASV plānotā tarifu celšana Eiropas farmācijas nozarei var radīt zaudējumus vairāk nekā 100 miljardu eiro apmērā un sekas jutīs visas dalībvalstis, tostarp Latvija (aprēķins pamatots uz EFPIA agrāko prognozi, ka 15% tarifu kāpums radītu 18 miljardus eiro lielus zaudējumus). Pat ja vietējā tirgū cenas un pieejamība pagaidām nemainīsies, ilgtermiņā samazinātās investīcijas pētniecībā un attīstībā var kavēt jaunu zāļu izstrādi un piegādes ķēžu darbību, ierobežojot pacientu piekļuvi inovatīvajām terapijām arī Latvijā.

Vai minētie ASV draudi īstenosies, rādīs laiks. Šobrīd globālo farmācijas tirgu, kura kopējais apjoms 2023. gadā bija ap 1,6 triljoniem ASV dolāru, raksturo spēcīga izaugsme. Būtiski piebilst, ka farmācijas nozare iegulda vienu no lielākajiem peļņas īpatsvariem pētniecībā, vidēji tie ir 25%. Tiek izstrādātas un pie pacientiem nonāk arvien jaunas, attīstītākas tehnoloģijas, kas glābj dzīvības. Tomēr joprojām ir virkne slimību, pret kurām zāles vēl nav atklātas, tāpat plašāku populācijas daļu skar tādas hroniskas slimības kā vēzis, diabēts, neiroloģiskie traucējumi u.c. Visā pasaulē palielinās arī gados vecāku cilvēku skaits, kas rada lielāku pieprasījumu pēc zālēm vecuma izraisīto slimību dēļ. Pozitīvi, ka zāles kļūst pieejamākas arī jaunattīstības valstīs, kas palielina savus budžetus veselības nozarei. Arī mākslīgā intelekta un digitālo rīku integrācija zāļu atklāšanā un klīniskajos pētījumos veicina inovācijas un tirgus paplašināšanos.

Neraugoties uz izaugsmi, globālais tirgus saskaras arī ar būtiskiem šķēršļiem. Tiek meklēts līdzsvars starp sabiedrības veselības mērķiem (piekļuve, pieejamība) un nozares motivāciju (pētniecības un attīstības izmaksu atgūšana). Pārāk stingra cenu kontrole var mazināt nākotnes inovācijas.

Arī Latvijas farmācijas tirgū, līdzīgi kā pasaulē, pēdējos gados vērojama strauja izaugsme. Kā liecina Zāļu valsts aģentūras (ZVA) dati, laikā no 2019. gada līdz 2024. gadam tas pieaudzis no 1 miljarda līdz 1,4 miljardiem eiro. Taču mazā tirgus apjoma dēļ Latvija ir īpaši jūtīga pret piegādes traucējumiem un zāļu cenu izmaiņām ģeopolitisko pārmaiņu dēļ.

Vēl viena mazā tirgus blakne – tas ir mazāk pievilcīgs jaunu zāļu ieviešanai vai mērķtiecīgām investīcijām, salīdzinot ar lielajām ES dalībvalstīm vai ASV. Tikai 18% no Eiropas Zāļu aģentūras (EZA) pēdējos četros gados reģistrētajām inovatīvajām zālēm ir pieejamas Latvijas pacientiem. Tādēļ nacionālā līmenī ir svarīgi strādāt pie tā, lai visi pārējie priekšnosacījumi jaunu zāļu ienākšanai būtu atrisināti, piemēram, nodrošinot stabilu un regulāru finansējuma pieaugumu kompensējamo zāļu sarakstam.

Nereti izskan pieņēmums, ka Latvijā zāļu cenas, tostarp arī ražotāja noteiktās, ir augstākas nekā citur, jo esam maza valsts. Tomēr tā nav taisnība – ražotāji cenas nosaka, ņemot vērā valstu maksātspēju, tāpēc mūsu reģionā inovatīvie medikamenti kopumā, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir lētāki. Konkurences padome jau 2019. gadā norādīja, ka ražotāju cenas Latvijā ir līdzīgas vai pat zemākas nekā pārējās Baltijas valstīs. Turklāt, lai nonāktu kompensācijas sistēmā, ikviens medikaments iziet ZVA izvērtējumu par izmaksu efektivitāti – tas nozīmē, ka konkrētais medikaments ir atzīts par piemērotu tieši Latvijas apstākļiem. Bieži dzirdam salīdzinājumus par zāļu cenām ar Poliju vai Vāciju, taču jāņem vērā arī kompensēto medikamentu īpatsvars. Latvijā no pēdējo četru gadu laikā EMA reģistrētajām zālēm tikai 31% ir kompensēts, kamēr Vācijā – gandrīz visi. Tāpēc no industrijas puses jau vairākkārt izskanējis aicinājums visām ES valstīm vienoties par solidāru pieeju, formalizējot t.s. tier-based pricing, lai nodrošinātu taisnīgāku un caurspīdīgāku cenu politiku, kur zāļu cena ir zemāka valstīm ar mazāku IKP.

Taču galvenais šķērslis pacientu piekļuvei zālēm Latvijā, īpaši inovatīvajām, šobrīd nav globālie faktori, bet gan kritiskais valsts finansējuma trūkums valsts kompensējamiem medikamentiem un ar to saistītā lēnā jauno zāļu iekļaušana kompensācijas sistēmā. Zāļu gaidīšanas sarakstā parasti ir aptuveni 80 zāles – tās ir zāles, kas jau saņēmušas pozitīvu novērtējumu par izmaksu efektivitāti un gaida tikai finansējuma pieejamību. Bieži paiet gadi starp pozitīvu novērtējumu un faktisko zāļu pieejamību pacientiem kompensācijas sistēmā.Vidējais laiks no zāļu autorizācijas līdz brīdim, kad zāles zaņem pacienti, Eiropā ir 578 dienas, kamēr Latvijā – 642 dienas, bet, piemēram, Vācijā – 128 dienas.

Diemžēl ierobežotais finansējums medikamentiem mūsu valstī veicina augstus tiešos iedzīvotāju maksājumus par zālēm, nenodrošina pacientu vajadzības un veicina nelabvēlīgus veselības rezultātus salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem. 2020. gadā Latvijas kopējie farmācijas izdevumi bija 264 eiro uz vienu iedzīvotāju, kas ir tikai 58% no ES27 vidējā rādītāja (457 eiro). Turklāt trīs piektdaļas no šiem izdevumiem tika segti no pacientu tiešajiem maksājumiem, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz ES27 vidējo rādītāju (ceturtdaļa). Valsts farmācijas izdevumi kā IKP daļa (0,68% 2020. gadā) ir vieni no zemākajiem Eiropā, atpaliekot pat no Lietuvas (0,73%) un Igaunijas (0,81%).

Latvijā zāļu cenu patērētājam pamatā veido četras komponentes: medikamenta ražotāja cena, lieltirgotavas un aptiekas uzcenojumi, kā arī pievienotās vērtības nodoklis (PVN).